Kultūra / Literatūra
Iznākusi literatūrzinātnieka un rakstnieka Valentina Lukaševiča grāmata latgaliešu valodā "Dienvidlatgales stāsti". Tajā 39 stāstos autors ceļo telpā un laikā, iepazīstinot lasītājus ar bezlielpilsētu Latgali, ko viņš iepazinis savos kājāmgājēja piedzīvojumos. Autora Latgale ir pauguriem un ezeriem klāts zemes pleķītis ar skaistu dabu, interesantu vēsturi un kolorītiem cilvēkiem.
Kad Marta "Osirisā" pienāca pie galdiņa un pavaicāja: "Vai tu vairs neesi politikā? Vai varam tevi filmēt "Literatūrei"?", es uzreiz iedomājos, ka manis izvēlētais rakstnieks varētu būt Konstantīns Raudive. Otrā doma bija – sasodītā politika, tā atslēdza mani no kultūras publicitātes uz četriem gariem gadiem, tas nebija godīgi. Bet te nu es esmu – kopā ar pagājušā gadsimta rakstnieku, kurš pilnīgā nopietnībā kontaktējās ar mirušajiem, ar cilvēku, ar kuru man tikpat daudz kopīgā, cik atšķirīgā.
Šoreiz par diviem romāniem, kas būs īsti laikā, ja rodas vēlme palasīt ko vieglāku, priecīgāku, bez ļoti sarežģītiem zemtekstiem, bet ar ievelkošu sižetu, kurā netrūkst ne negaidītu sižeta pavērsienu, ne arī romantikas. Šie romāni ir pavisam nesen klajā nākušais Eleonoras Trojas darbs "Krīzes menedžere" un Ljetas Putānes debijas darbs "Apraktais mēness", kas lasītāju rokās nonāca aizvadītā gada nogalē.
2023. gadā iznākušas sešas latviešu autoru oriģināldzejas grāmatas bērniem. Svaigu, košu un aizraujošu pienesumu bērnu dzejas plauktā sola arī 2024. gads. Taču šobrīd, kad par lasītājiem cīnās ikviena grāmata un sabiedrībā viļņojas satraukums par bērnu lasītprasmi, stāstīt par dzeju un izcelt jaunākos krājumus ir būtiskāk nekā jelkad.
Man palaimējās Juri Kronbergu satikt tikai uz pāris īsiem brīžiem, taču, domājot par "Literatūres" notikumu, sapratu, ka tā vietā, lai par to rakstītu, atbilstošāk šķiet runāt, jo Juris gan manā prātā, gan citu atmiņās palicis ne tikai kā spožs dzejnieks, bet allaž ieinteresēts un zinošs sarunubiedrs, kura kompānijā risināt jautājumus par literatūru un valodu. Kaut kas no tādas kā aizgājušā laika dzejnieku brālības. Tā nu šķita pareiza doma apsēsties virtuvē, lai par dzeju un Juri parunātu brīvā formātā. Savulaik, pirms padsmit gadiem, Kronbergu palasīt man ieteica Ivars Šteinbergs, dzejnieks un literatūrzinātnieks, tāpēc aicināju uz sarunu viņu.
2023. gadā tika izdots dokumentālo stāstu un dzejas krājums "Neviens tev neticēs", kurā apkopoti sieviešu stāsti par attiecībās piedzīvoto vardarbību, arvien biežāk tiek rīkotas publiskas diskusijas par mentālo veselību, arvien lielāku vietu mākslā aizņem refleksijas par traumu. Kāds no tā ir labums, un kāpēc ir nepieciešama šāda "bakstīšana sev brūcēs"? Rakstniece, krājuma "Neviens tev neticēs" un interneta žurnāla "Punctum" redaktore Laura Brokāne un dzejniece, rakstniece, Latvijas PEN vadītāja Inga Gaile uzskata, ka, tikai runājot par varmācību, ir iespējams to iemācīties atpazīt un kaut ko mainīt sabiedrībā, kas ir varmācību tolerējoša.
Klāt jauns gads, kas allaž nāk ar kaudzi jaunu apņemšanos. Lasīt vairāk noteikti ir viens no labākajiem mērķiem, un to realizēt var palīdzēt izdevniecības, kas 2024. gadam gatavo daudz jaunu, aizraujošu un īpašu izdevumu. Arī šogad aicinām ieskatīties izdevniecību jaunā gada plānos un izveidot savu obligātās literatūras sarakstu.
Tikko iznākusi Tatjanas Žagares-Vītiņas grāmata "Brāļi Žagari". Nosaukums jau skaidri pasaka priekšā, ka runa ir par divām spilgtām un Latvijā ļoti daudz paveikušām personībām – Andreju un Juri Žagariem. Spēcīgiem līderiem, māksliniekiem, uzņēmējiem, kuriem daudz kas kopīgs, bet daudz arī atšķirīgu šķautņu, ko labi atklāj grāmatas stāsts. Pavisam īsi raksturojot, – Juris tajā vairāk atklājas kā praktiķis, bet Andrejs mazliet vairāk kā sapņotājs. Kaut gan tas tā nosacīti, jo, protams, arī Andrejam netrūka praktiskā ķēriena, kas viņam bija vajadzīgs, gan vadot operu, gan veidojot restorānu biznesu.
Pēdējos gados arvien vairāk pieaug ārzemju izdevēju interese par Latvijas grāmatām. Pērnā gada laikā izdoti 54 Latvijas autoru darbi kopumā 19 valstīs. Visvairāk grāmatu iznākušas lietuviešu, igauņu un spāņu valodās, bet visvairāk tulkotākie autori bijuši Anete Melece, Nora Ikstena un Semjons Haņins. Pērn populārākais tulkotais darbs bijis Anetes Meleces grāmata bērniem "Pazudušais miedziņš". Bet pēdējo septiņu gadu laikā kopumā vistulkotākais ir Noras Ikstenas romāns "Mātes piens", un interese par to turpinās. Kas veicina ārvalstu izdevēju interesi par mūsu grāmatām, un kā viņi izvēlas, ko tulkot?